Pedagogam, komponistam, mežraga spēles skolas pamatlicējam Latvijā Jurim Jurjānām 160

    Mazajam Jurim bija jāpilda ganiņa uzdevumi un vēlāk bija jāveic arī lauku darbi. Tēvs mācēja labi spēlēt vijoli, māte bija liela dziesmu teicēja. Tā visi brāļi no vecākiem mantoja mūzikas garu. Astoņu gadu vecumā Juris iestājās Ērgļu draudzes skolā. Pēc trijiem skolas gadiem pāriet uz Vecpiebalgas draudzes skolu, kur klavieru stundas viņam pasniedz Pēteris Šancberģis. Tālāk turpina izglītoties Rīgas Katrīnes apriņķu skolā, mūziku mācās pie mūzikas skolotāja Berndta. Brālis Andrejs studējot konservatorijā Pēterburgā brīvlaikā, novērodams brāļa sekmes mežraga spēlē, ieteica viņam iestāties konservatorijā. 1879.gadā Juris pieteicās mežraga klasē. Būdams spējīgs un labi sagatavots izturēja pārbaudījumu pie profesora Homiliusa. Jau pēc gada Juris spēlēja konservatorijas simfoniskajos koncertos solo partijas — uvertīrās Vēbera operai „Oberons", Bēthovena vienīgajai operai „Fidelio", kā arī Mendelsona simfonijās. Spēlē pirmo mežragu konservatorijas orķestrī, lielajā Marijas teātra operas izrādēs „Fausts", Oņegins" u.c. Konservatorijā iemācījās spēlēt arī korneti, trompeti un bazūni.
    Kursu absolvēja 1883.gadā, bet turpināja spēlēt pirmo mežragu Pēterburgas Ķeizariskā operā. 1885.gadā Juri Jurjānu uzaicināja uz Harkovu par pedagogu un pūšamo instrumentu klases vadītāju Ķeizariskajā muzikas skolā. 1895.gadā Pēterburgā kā eksterns nokārtoja pilnu konservatorijas kursa eksāmenu pie profesoriem Rimska-Korsakova, J.Johansena, Bernharda, Vojāčeka un Puzirevska, iegūdams brīvmākslinieka grādu. Pēc tam Harkovā darbojās vēl 22 gadus.
    1906.gadā noorganizēja un diriģēja Harkovas komerckluba (ap 65 mākslinieku) simfonisko orķestri (120 koncertos). Dažiem koncertiem Jurjāns uzaicināja māksliniekus pat no Itālijas - tā laika pazīstamās dziedātājas Agučini, Amāliju Grēko un Bugamelli. Nodibināja un apmācīja audzēkņu orķestri (ap 40 dalībnieki) Aleksandra patversmē, kuru diriģēja 15 gadus. „Ar šiem mazajiem puikām es uzstājos koncertā, izpildot Bēthovena, Gļinkas un Vāgnera kompozīcijas. Publika neticēja, ka bērni var tik skaisti spēlēt, un domāja, ka aiz kulisēm novietots kara orķestris un spēlē.”(J.Jurjāns „Mans darbs, mana dzīve”). Arī P.Čaikovskis savas vizītes laikā Harkovā dzirdēja šo uzstāšanos un vēlāk stādīja to par priekšzīmi visiem Krievijas kara orķestriem. Strādājot Harkovā, nezuda saikne ar Latviju. Juris Jurjāns centās strādāt arī latviešu publikai.
    No 1908.—1919.gadam mācīja pūšamos instrumentus Rīgas Ķeizariskā mūzikas skolā. 1919.gadā ieņēma Latvijas armijas kara kapelmeistaru inspektora vietu. Nodibinoties Latvijas konservatorijai 1919.gadā, strādāja kā mežraga profesors līdz 1932.gadam, un tad aizgāja pensijā. Komponēja darbus mežragam un iekārtojis tos pūtēju orķestriem. Uzstājies arī kā diriģents daudzās Krievijas pilsētās un Latvijā. Diriģējis pirmos simfoniskos koncertus ar latvju skaņdarbiem. Klajā nākušas vairākas kora dziesmas, galvenā kārtā tautmelodijas. Pensijā, kādu laiku dzīvoja Imantā, tad Jūrmalā, vēlāk atkal Rīgā. 1926.gadā ticis apbalvots ar ceturtās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, 1928.gadā — ar trešās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.
    Juris Jurjāns mira 1940.gada 14.jūlijā un apbedīts Meža kapos Rīgā.

Izmantoti materiāli no Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja krājuma.
Ziņas attēls: MNM11472_2